PAR PSIHOTERAPIJU
PSIHOORGANISKĀ ANALĪZE

Viena no 20. gadsimta nogalē izveidotajām psihoterapijas metodēm - psihoorganiskā analīze - radusies, apvienojot atsevišķus psihoanalīzes aspektus un uz ķermeni orientētās psihoterapijas elementus.

POA apskata cilvēku nesaraujamā ķermeņa un psihes mijiedarbībā, kā arī attiecību jomā - Es-Tu, Es-Pasaule - Likums.

POA mērķis ir panākt, lai indivīds pieņem sevi tādu, kāds viņš ir un pēc tam iespēju robežās maina to, ko vēlas un spēj. Būtiski ir apzināties dziļākās vēlmes un vajadzības un izpaust tās saskaņā ar reālajām iekšējām un ārējām iespējām.

POA ir attīstījusi savu teoriju un metodoloģiju, kura atzīta Eiropas Psihoterapijas asociācijā.

Psihoorganiskās analīzes oriģinālkoncepcijas:

  • psihoorganiskais aplis kā diagnostikas instruments;
  • primārais impulss, kas ļauj izprast indivīda dziļākās vēlmes un vajadzības;
  • pieci soļi uz ceļā uz realitāti, “dzimšanas teorija “ - t.i. katru brīdi dzimst jauns brīdis;
  • vārda “ķermenis” - katrs vārds ir izjūtams arī fiziski, ķermeniski;
  • sensoloģija – darbs ar cilveka individuālo dzīves filozofiju;
  • „trīs formas”, kas aplūko indivīda attiecības ar sevi pašu, ar Citu un ar sabiedrību.

Psihoorganiskā analīze piedāvā plašu metožu klāstu – verbalizāciju, darbu ar ķermeni, ar iztēli, psihoterapeitisko atiecību izpēti. Cilvēkam tiek dota iespēja izzināt savas dziļākās vēlmes un vajadzības, izprast savu uzvedību un attiecības ar citiem, integrēt sāpīgus pagātnes notikumus, apzināties savu vietu dzimtas vēsturē un sabiedrībā, savienojot konkrētas situācijas, ar tam saistītās jūtas un to izpausmi vienotā, cieņpilnā personiskajā dzīves stāstā. 

POA praksē vieglāk orientēties, paturot prātā 4 galvenos darba virzienus. Balstoties uz konkrētā klienta vajadzībam un psihoterapeita pieredzi, psihoterapijas process notiks vienā vai vairākos turpmāk minētajos virzienos.

Psihoorganiskā analīze

 

Psihoorganiskā analīze tiecas ikvienā klientā atrast veselo kodolu un terapijas procesā balstās uz to, tādējādi nolīdzsvarojot apgrūtinošos personības aspektus.

Psihoanalīze

Darbs ar neapzināto, ar pārnesi un kontrpārnesi. Šajā sfērā klienti atrodas kontaktā ar to, kā viņu neapzinātais atspoguļojas sapņos, priekšstatos, fantāzijās un runā.

Psihoorganiskie analītiķi palīdz klientiem izpētīt savu neapzināto un ļaut viņu specifiskajam intelektam ieplūst analīzes procesā un dzīvē. Saglabāt zināmu distanci šajā darbā ir profesionālas uzvedības nosacījums.

Humānistiskā psiholoģija

Turpretī, humānistiskā psiholoģija pieprasa koncentrēt uzmanību reālā dialogā starp terapeitu un klientu. Abi ir aplūkojami kā apzinātas un uzņēmīgas personas.

No Humānistiskās psiholoģijas POA aizguva dažus ļoti svarīgus jēdzienus:

  • uztvert cilvēku kā indivīdu ar savu personīgo subjektīvo tiesu, kas rodas attiecībās ar līdzcilvēkiem;
  • uzmanīgu attieksmi pret radošo spēju vērtību – tas ir īpaši sajūtams darbā ar primāro impulsu, tas palīdz klientiem atrast ceļu pie neizzināta viņu dzīvē;
  • cilvēki elpo sevis realizēšanai;
  • cilvēki meklē jēgu;
  • cilvēka atbildība par viņa personīgo izvēli (POA precizē => empīriskās pieredzes izvēle);
  • katra atsevišķa cilvēka vērtība un cieņa.

Ķermeņa psihoterapija darbība

Nav nekā neparasta tajā, ka psihoorganiskās analīzes procesā klienti sāk apzinātāk attiekties pret sava gara saistību ar savu ķermeni. Tas var kļūt par soļi pie ķermeņi-orientētas iejaukšanās psihoterapijā. Šis darbs sakņojas neo-reihianskajā terapijā, kas bija izveidota 60s gados. Šī terapijas metode pamatojas uz spēju panākt emocionālo atslodzi ar ķermeņa darba palīdzību, padarot neapzināto par apzinātu. Viens no Paul Boyesen’a īpašajiem panākumiem ir tas, ka viņš šādu organisko darbu apvienoja ar psihoanalītiskajiem principiem.

Sensoloģija

Šeit ir runa par to, lai saprastu, kā ļaudis attīsta savas dzīves jēgu. Šis psihoorganiskās analīzes aspektu P.Boyesen uzskaita par pašu svarīgāko. Psihoorganiskās analīzes terapeiti analīzē rīcību un empīrisko dzīves pieredzi jēgas un juteklības gaismā. Jēga saprotama kā virziena izvēle, bet juteklība – kā intuitīvs un emocionāls šis izvēles aspekts. Ar to pašu Boyesen’s uzsver fundamentālo saikni starp jēgu, ko persona dod savai dzīvei, un rīcības veidu (kā persona to uztver un kā tajā pašā laikā jūtās un kā izpaužas tajā). Psihoorganiskās analīzes psihoterapeiti „ieklausās” jēgā, ko klienti grib piešķirt savai dzīvei un attiecas pret šo izvēli ar absolūto cieņu.